Akadēmiskais centrs
JĒKABS ALKSNIS (1870-1957)
Prof. J. Alksnis dzimis 1870. gada 22. augustā Kurzemē, Durbes dienviddraudzes mācītāja pagasta Ķiviļu mājās. Tēvs A. Alksnis bija galdnieks un namdaris, māte Katrīne, dzimusi Ķivile, bija zemniece. Jēkabs bija vecākais dēls sešu bērnu ģimenē.
Pirmo izglītību J. Alksnis ieguvis Durbē dažādās privātskolās, apgūdams lasīšanas, rakstīšanas, nedaudz rēķināšanas prasmes, padziļināti vācu valodu, glītrakstīšanu, dzejoļu mācīšanos no galvas, dziedāšanu, vācu diktātus, ticības mācību, zīmēšanu u.c. zināšanas.
1886. gada augustā 16 gadu vecumā sāka mācīties Liepājas Nikolaja ģimnāzijā 4. klasē. Šis laiks bija materiāli grūts, bet Jēkabs Alksnis bijs centīgs un čakls skolēns, visās klasēs aizvien viens no pirmajiem ar vislabākajām sekmēm. Vecākās klasēs sāka pasniegt privātstundas un piepelnīties, tā ka pats sev varējis nodrošināt dzīvošanu un atbalstīt vecākus, brāļus un māsu. Ģimnāziju pabeidza ar ļoti labām sekmēm 1890. gada maijā.
Pēc ģimnāzijas iestājās Tērbatas Universitātes medicīnas fakultātē. Ģimnāzista gados vislabāk gan patika filozofija un paidagoģija, kurā bija iedziļinājies pasniedzot privātstundas. Bet tā kā cara valdības pārkrievošanas sistēma neļāva baltiešiem ieņemt skolotāju vietas Baltijas ģimnāzijās un citās vidusskolās, un latviešu filologi darbu varēja dabūt tikai Iekškrievijā, tad Jēkabs Alksnis izvēlējies studēt medicīnu, lai varētu palikt un strādāt dzimtenē.
Otrajā studiju gadā sarakstīja populāru grāmatu "Kur paliek barība, ko apēdam?", kuru izdeva Rīgas Latviešu biedrības Zinātņu komitejas Derīgo grāmatu apgādes nodaļā. Par grāmatu Jēkabs Alksnis saņēma nelielu honorāru, un biedrības biedri arī izgādāja nelielu stipendiju, kas bija liels atbalsts pirmajos studiju gados.
Apmēram ap 1892. un 1893. gadu studiju laikā tika nokomandēts un piedalījies kolēras apkarošanā Iekškrievijā.
J. Alksnis krāja, sistematizēja un pārtulkoja vācu latviešu tautas medicīnas materiālus, kas vēlāk tika izdoti grāmatā: "Historische Studien aus dem Pharmakologischen Institut der Kaiserlichen Universitat Dorpät, IV, Halle u.S. Verlag von Tausch und Grosse". 1894. gadā Jēkaba Alkšņa raksts "Materialien zur Lettischen Volksmedizin, gesammelt, ins Deutsche übersetzt und geordnet von J.Alksnis" aptvēra 118 lappuses, un par šo darbu 1894. gadā viņš saņēmis valsts kroņa stipendiju. Tai pat laikā 1894. gadā vienu gadu subasistējis profesora Gubareva klīnikā.
Absolvējis Tērbatas universitātes Medicīnas fakultāti 1895. gadā, kad izturējis ārsta grāda pārbaudījumus.
No 1896. līdz 1897. gadam bijis privātārsts Vidzemē, Lazdonas draudzē.
1897. gada beigās kā bijušais valsts stipendiāts, iesaukts Krievijas armijā un strādājis Koveļas garnizona lazaretes chirurģiskā nodaļā.
1903. gadā konkursa ietvaros piekomandēts Pēterburgas Kara medicīnas akadēmijai, lai papildinātu zināšanas medicīnā, kuru pabeidz 1907. gadā, iegūstot Dr. med. grādu ar disertāciju "Операціи на поясничнотазовой части мочеточника и ихъ Функціональные результаты".
1908. gadā, kad beidzot izdevies pārnākt atpakaļ uz Latviju, strādājis par chirurgu Liepājas garnizona lazaretē, vēlāk arī Liepājas diakonisu slimnīcā "Betanijā".
Kad bija atkalpojis valstij, J. Alksnis atstāja kara dienestu, lai varētu kalpot dzimtenei. No 1910. gada līdz 1914. gadam bijis Liepājas domes un pilsētas valdes loceklis un slimnīcu komisijas priekšnieks.
Bijis nacionālā laikraksta "Liepājas Atbalss" līdzakcionārs un redakcijas padomes priekšnieks, koorperācijas "Lettonia" goda filistrs, pirmais padomes priekšnieks Liepājas pašvaldībā, kā arī Liepājas Latviešu biedrības priekšnieks. Palīdzēja nodibināt un vadīja Liepājas kredītbiedrības padomi.
1912. gadā atvēra privātklīniku Liepājā ar 30 chirurģiskām gultām.
Kara laikā no 1914. gada līdz 1918. gadam strādājis par 25. divīzijas lazaretes galveno ārstu un chirurgu. Pēdējos kara gadus strādājis Vitebskā, kur vadījis chirurģisku hospitāli (200 gūltas), Grodņas Sarkanā Krusta virsnieku lazarēti (30 gultas), latviešu bēgļu lazareti (60 gūltas) un žīdu slimnīcas chiruģisko nodaļu (50 gūltas).
1919. gadā tika iecelts par Aizsardzības ministrijas un Baloža frontes sanitāro inspektoru. Kad tika izveidots Liepājas Sarkanais krusts, tad tur ierīkoja lazareti ar 60 gūltām, kura priekšniece bija J. Alkšņa kundze, bet viņš pats bija vadītājs un chirurgs. 1919. gada jūnijā Pagaidu valdība aizgāja uz Rīgu, J. Alksnis palika Liepājā par Lejaskurzemes kara apgabala galveno ārstu un Liepājas garnizona ārstu.
Uz konkursa pamata 1920. gada 28. jūnijā J. Alksnis tika ievēlēts par Latvijas Universitātes docentu chirurģijā.
Mācību spēku trūkuma dēļ pasniedza nodarbības ne tikai vispārējā chirurģiskā pataloģijā un terapijā, bet vadīja arī diagnostikas klīniku, un 1922. - 1923. mācību gadā, kā arī 1924. gadā no februāra līdz jūnijam pasniedza kursus auskultācijā un perkusijā, desmurģijā un operatīvā chirurģijā. Augstkolas mācību vajadzībām organizēja Sarkanā Krusta telpās 30 slimnieku gultas.
Prof. J. Alksnis kopā ar dekānu profesoru M. Zīli, prof. P. Sniķeri un vēlāk arī ar prof. R. Krimbergu no Medicīnas fakultātes laika posmā no 1925. līdz 1926. gadam piedalījās Universitātes Padomē.
Prof. J. Alksnis bijis Medicīnas fakultātes sekretārs no 1920. līdz 1922. gadam, bet no 1931. līdz 1933. gadam viņš bija Medicīnas fakultātes dekāns.
Lielas grūtības Medicīnas fakultātes mācību spēkiem darīja ārstniecības terminoloģijas trūkums (ap 1920. gadu). Kad pie Izglītības Ministrijas nodibinājās zinātniskās terminoloģijas komisija ar ārstniecisku subkomisiju, tad J. Alksnis bija viens no fakultātes sūtītajiem mācībspēkiem. J. Alksnis un prof. Pakulis visu laiku no Medicīnas fakultātes piedalījušies latviešu valodas eksaminācijas komisijā.
Prof. J. Alksnis, lai veicinātu latviešu ārstnieciskās zinātnes un terminiloģijas attīstību valodas ierosināja fakultātē "Latvijas Ārstu" žurnāla izdošanu, kas vēlāk tika realizēts ar Latvijas ārstu biedrības atbalstu 1923. gadā.
1924. gada 10. martā fakultātē J. Alksni ievēlēja par profesoru un par ķirurģiskās fakultātes klīnikas vadītāju.
Bijis zinātniskos komandējumos Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Zviedrijā, Dānijā, Vācijā, Holandē, Beļģijā, Francijā, Šveicē, Čechoslovākijā, Austrijā, Ungārijā, Dienvidslāvijā.
1930. gadā J. Alksnis tika nozīmēts par kandidātu II pilsētas slimnīcas medicīniskā direktora amatam uz vienu gadu. Taču ņemot vērā ka prof. J. Alksnis tika ievēlēts uz nākamā 1930./31. mācību gadu par dekānu, tad viņa kandidatūra uz slimnīcas direktora amatu tika atcelta. Fakultāte uzskatīja, ka dekāna pienākumus nav iespējams savienot ar II pilsētas slimnīcas medicīniskā direktora pienākumiem un par turpmāko direktoru tika ievēlēts doc. P. Stradiņš.
Prof. J. Alksnis bijis Latvijas Universitātes studentu ārstniecības komisijas priekšnieks, Latvijas Universitātes latviešu valodas pārbaudīšanas komisijas loceklis, Rīgas pilsētas valdes loceklis, Rīgas pilsētas veselības nodaļas priekšnieka palīgs. Prof. J. Alksnis rediģēja "Latvijas ārstu žurnālu", un bija Latvijas Ārstu Profesionālās Savienības Valdes priekšnieks. Uzstājies Latvijas ārstniecības biedrības sapulcēs un kongresos ar tādiem referātiem kā: "Par prostatas hipertrofiju", "par akromegaliju", "par periferas nervu sistēmas ķirurģiju", "par netuberkulozo nieru iekaisumu ķirurģisko terapiju", "par žultsakmeņu ķirurģijas tagadējo stāvokli".
Prof. J. Alksnis iemantojis cieņu kā Kauņas Vītauta Dižā Universitātes medicīnas fakultātes goda doktors, Somijas vecākās ārstu biedrības Duodecim goda biedrs, Latviešu ārstu biedrības goda biedrs, Igaunijas Ārstu biedrības korespondētājs loceklis, Tautas labklājības ministrijas sanitarās padomes loceklis, Profesiju kameras goda korespondets, Rīgas Latviešu biedrības zinātņu komitejas loceklis, Kalpaka bataljona goda biedrs, piedalījies Latvijas Aizsardzības organizācijā, kā arī vairākkārt bijis Latviešu ārstu biedrības priekšnieks.
Par nopelniem Latvijas valsts labā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III un II šķiru.
20. gadsimta 20. gadu beigās tika ievēlēts speciālajā Bibliotēkas komisijā, kas nodarbojās ar bibliotēkai svarīgu jautājumu risināšanu.
1939. gadā J. Alksnis līdzdarbojās bibliotēkas krājuma veidošanā un attīstībā, uzdāvinot Medicīnas fakultātes bibliotēkai 24 sējumus zinātnisku rakstu par medicīnu.
1. Latvijas Universitāte ilustrācijās : [aptver universitātes dzīves pirmos 10 gadus] / redaktors Longīns Ausējs. - 54.lpp.
2. Alksnis, Jēkabs, Prof. Dr. med. Jēkabs Alksnis : dzīves stāsts, atmiņas, darbi / [priekšvārda autore: Austra Liepiņa-Alksnis]. [Vesterosa] : Ziemeļblāzma (Jānis Abučs), 1970. 237, [1] lpp. : il. ; 24 cm.
3. Ž. Unāms. Jēkabs Alksnis. Dzīves stāsts. Atmiņas. Darbi. / Ž.Unāms // Latvija, 1971. - Nr.16, 3. lpp.
4. Stradiņš, Jānis. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā / Jānis Stradiņš ; Latvijas Zinātņu akadēmija, LU Latvijas vēstures institūts. - 466 lpp.
5. Latvijas Universitātes divgadu darbības pārskats 1924.-1926. Latvijas Universitātes izdevums, - Rīga, 1926. - 225 lpp.
6. Latvijas Universitāte divdesmit gados, 1919-1939. [Rīga] : Latvijas Universitāte, 1939. 2 sēj.
8. Latvijas Universitātes Bibliotēka laikmetu griežos / Latvijas Universitātes Bibliotēka ; [Andris Šnē, Georgs Briežkalns, Gita Treide ; sastādītāja Mārīte Saviča ; bibliogrāfiskā redaktore Diāna Paukšēna]. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, c2007. 159 lpp.