JĀNIS MAIZĪTE

JĀNIS MAIZĪTE (1883 - 1950)

J. Maizīte ir viens no ievērojamākajiem Latvijas Universitātes mācībspēkiem, farmācijas zinātnes attīstības celmlauzis Latvijā, kura mūža veikums ir pirmās Latvijas farmokopejas izveidošana, kā arī Latvijas farmācijas vēstures muzeja izveide.

Otrā pasaules kara laikā J. Maizīte darīja visu iespējamo, lai saglābtu LU Ķīmijas fakultātes bibliotēku un Farmācijas nodaļas iekārtas no izpostīšanas. 1944. gadā LU izveidoja Bibliotēkas Padomi, un 1946. gadā tās sastāvā tika iekļauts J. Maizīte. Viņam bija jāpiedalās pirmajā krājuma cenzēšanas komisijā. Cenzēšana diemžēl skāra arī paša J. Maizītes mūža darbu - izdevumu “Latvijas farmakopeja”.

Dzimis 1883. gada 10. maijā Cēsu apriņķa Liepas pagasta Lečos. Zēns pirmās skolas gaitas sāka pie sava tēva Kārļa vietējā Liepas pagasta skolā, vēlāk  – no 1896. līdz 1898. gadam mācījās privātā Valmieras vidusskolā un Rīgā - Nikolaja vidusskolā. Interesi par aptieku darbību un zāļu izgatavošanu veicināja viesošanās pie mātes brāļa K. Pelēkzirņa Ainažu aptiekā. Savas mācības arodā J. Maizīte sāka ar aptiekāra mācekļa tiesību iegūšanu 1898. gadā Rīgā. Vēlāk topošais farmaceits strādāja par aptiekāra mācekli Vjazmā (Krievijā, Smoļenskas apgabalā) no 1898. līdz 1901. gadam. Tajā pašā gadā J. Maizīte nokārtoja aptiekāra eksāmenu Tērbatā un turpināja pilnveidot savas zināšanas strādājot par aptiekāra palīgu G. Fridoļina aptiekā Saratovā (1901–1902) un Oses aptiekā Astrahaņā (1902–1904). 1904. gadā J. Maizīte iestājās Tērbatas Universitātes Medicīnas fakultātē, lai studētu farmāciju. Medicīnas fakultātē studijas notika vairākos institūtos, klīnikās un Universitātes aptiekā. 1843. gadā dibinātais Farmācijas institūts bija pirmais institūts Krievijā, kur izglītību ieguva topošie farmaceiti. Līdz Latvijas Universitātes nodibināšanai Tērbatas Universitātē studēja vairākums latviešu farmaceitu - vairāk par 200, no kuriem Jānim Kupcim (1871–1936) – Latvijas Universitātes profesoram praktiskajā farmācijā, E. Svirlovskim (1873–1949) – Latvijas Universitātes profesoram farmakognostikā un J. Maizītem bija izšķiroša nozīme farmaceitu nacionālās skolas izveidē Latvijā. Svarīga bija arī latviešu farmaceitu loma jaunlatviešu kultūras kustības izaugsmē, ko veicināja Tērbatas universitātes gaisotne.

Uzsākot studijas Tērbatas universitātē J. Maizīti uzņēma studentu korporācijā “Lettgallia”, kas ir viena no vecākajām latviešu akadēmiskajām mūža organizācijām, dibināta 19. gs. otrajā pusē Tērbatā.

Institūtu J. Maizīte absolvēja 1908. gadā, iegūstot provizora grādu. Studijām Tērbatā bija būtiska loma J. Maizīša pētniecisko prasmju un zinātniskās darbības veicināšanā. Ciešus sakarus un sadarbību ar Tērbatas Universitāti J. Maizīte saglabāja visu savu darba mūžu. Tā 1939. gadā Latvijas farmaceitu biedrība J. Maizīša vadībā rīkoja izbraukumu uz Tērbatas Universitāti. Pabeidzot studijas Tērbatas Universitātē J. Maizīte no 1908. gada līdz 1914. gadam pildīja laboranta un vecākā asistenta pienākumus pie institūta direktora, ievērojamā farmaceita, prof. I. Kondakova (1857-1931). 1909. gadā J. Maizīte nokārtoja maģistra pārbaudījumus un līdz 1914. gadam izstrādāja arī maģistra disertāciju “Par pinēna halogenhidrātiem un to pārvēršanos ciklēna un santēna tipa ogļūdeņražos”.

Lai sekmētu zinātniskos centienus, Tērbatas Universitātē tika piešķirtas medaļas un prēmijas par konkursdarbiem dažādās zinātņu nozarēs. 1911. gadā J. Maizīša konkursdarbs “Ēterisko eļļu ražošana Krievijā” (“Производство эфирных масел в Россиi”) ar devīzi “Per aspera ad astra” tika apbalvots ar Suvorova zelta medaļu. Kņaza A. Suvorova-Rimņicka medaļu farmaceitiem piešķīra kopš 1881. gada. Darbam bija liela praktiska nozīme, jo līdz tam ēteriskās eļļas iepirka ārzemēs par zeltu. 1912. gadā J. Maizīti komandēja uz Krimu un Kaukāzu iepazīties ar ārstniecības augu kultivēšanu un ēterisko eļļu ražošanu. J. Maizīte bija viens no pirmajiem, kas pētīja Sibīrijas dižegles (baltegles) ēterisko eļļu. Komandējuma rezultātā 1913. gadā tapa otrs konkursdarbs “Sila un Krimas priedes un egles sveķošanās mēģinājumi un pie tiem iegūtie sveķošanās produkti” (“Опыты смолистости лесных и Крымских сосен и елей в России и приобретенные при этом смолистые продукты”), par kuru J. Maizīte tika apbalvots ar Universitātes Kreslavska zelta medaļu un komandēts uz ārzemēm, kur apmeklēja visus Vācijas farmācijas un dažus ķīmijas institūtus. S. Kreslavska medaļa farmaceitiem tika piešķirta kopš 1883. gada.

No 1913. līdz 1914. gadam J. Maizīte papildināja izglītību Marburgas Universitātes Filozofijas fakultātē un Vīnes Universitātes Farmakognozijas institūtā, kā arī aktīvi strādāja zinātnes laukā publicējot rakstus farmācijā latviešu, vācu, krievu, franču, igauņu zinātniskos izdevumos.¹ Par ieguldīto darbu J. Maizīte saņēma Krievijas impērijas apbalvojumus: bronzas piemiņas medaļu “Romanovu dinastijai 300 gadi”, kuru piešķīra par teicamu dienestu arī visiem mācībspēkiem visās valsts augstākajās, vidējās un pamata izglītības iestādēs, un medaļu “Par varonību” (“За храбрость”), ar kuru apbalvoja personas par kaujas nopelniem miera un kara laikā.

Pirmā pasaules kara laikā J. Maizīte kopā ar Tartu Universitāti tika evakuēts uz Voroņežu Krievijā, kur turpināja darbu zinātnē pildot arī docenta pienākumus. J. Maizīte bija Krievijas armijas farmaceits Rietumu frontē no 1914. līdz 1918. gadam, aptieku bāzes pārzinis Tambovā no 1918. līdz 1919. gadam un Voroņežas universitātes docents no 1919. līdz 1921. gadam.² Kara laikā J. Maizīte tika apbalvots ar III pakāpes Krievijas Svētā Staņislava ordeni (орден Св. Станислава 3-й степени) un III pakāpes Svētās Annas ordeni (Св. Анны 3-й степени).

1920. gadā pēc miera noslēgšanas ar Krieviju Latvijā atgriezās daudzi bēgļi, tai skaitā tie latvieši, kas savulaik Krievijas impērijas teritorijā mācījušies un strādājuši. J. Maizīte ar ģimeni atgriezās Latvijā 1921. gadā un uzsāka darbu Latvijas Universitātē, kur viņu ievēlēja par docentu tiesu ķīmijā, bet no 1922. gada – docentu farmācijas ķīmijā un Farmācijas ķīmijas katedras vadītāju. No 1922. līdz 1937. gadam J. Maizīte tika ievēlēts par vecāko docentu, no 1937. gada ieņēma profesora amatu. J. Maizīte lasīja lekcijas arī farmācijas vēsturē, receptūrā un ārstniecības vielu analīzē.

J. Maizīte doktora grādu farmācījā – Dr. pharm. ieguva Latvijas Universitātē 1937. gada 10. martā, aizstāvot disertāciju “Pētījumi par Latvijas paparžu ekstraktiem”. Vēlāk – 1945. gadā Padomju Sociālistisko Republiku savienības Augstākā atestācijas komisija to pielīdzināja ķīmijas zinātņu doktora grādam. J. Maizīte daudz strādāja, lai noteiktu paparžu ekstraktu īpašības un vērtību, ķīmiski identificētu atsevišķās sastāvdaļas, bioloģiski un ķīmiski noteiktu ekstraktu iedarbību. Daudz uzmanības zinātnieks veltīja arī citu vietējo savvaļas un kultivēto augu izpētei: baldriāni, magones, mārsili, pienenes, biškrēsliņi, baltās un saceptās sinepes u.c., meklēja iespējas importētās izejvielas aizstāt ar vietējām. J. Maizīte turpināja un paplašināja Tērbatā sāktos darbus, izzinot ēteriskās eļļas, sīki pētīja skuju koku ēteriskās eļļas un bērzu sausās destilācijas produktus, izstrādāja jaunas vērtības noteikšanas metodes.

J. Maizīte dažādos laika posmos līdz 1939. gadam pildīja arī Ķīmijas fakultātes sekretāra pienākumus. Otrā pasaules kara laikā J. Maizīte darīja visu iespējamo, lai saglābtu Latvijas Universitātes Farmācijas nodaļas iekārtas. Sākoties padomju varai, J. Maizīte kā farmācijas ķīmijas katedras vadītājs turpināja akadēmisko darbu Latvijas valsts Universitātē. Vienlaikus J. Maizīte strādāja par farmācijas laboratorijas vadītāju 1946. gadā nodibinātajā Latvijas Padomju Sociālistiskās republikas Zinātņu akadēmijas Ķīmijas institūtā, pildot farmācijas ķīmijas laboratorijas vadītāja pienākumus. Vajāšanas kampaņa būtiski neskāra “Lettgallias” filistrus. Padomju vara J. Maizīti uzskatīja par neaizvietojamus speciālistus vitāli svarīgā nozarē, kurā nav nozīmes ideoloģijai.³ Tāpēc J. Maizīte dažādos laika periodos ieņēma un pildīja dažādus amatu pienākumus: Ķīmijas fakultātes Farmācijas nodaļas vadītājs no 1940. līdz 1949. gadam, Ķīmijas fakultātes dekāna vietnieks no 1944. līdz 1949. gadam, Medicīnas fakultātes Farmācijas nodaļas vadītājs no 1949. gada, Farmakoloģijas katedras vadītāja vietas izpildītājs no 1944. līdz 1947. gadam un Higiēnas katedras vadītāja vietas izpildītājs no 1944. līdz 1946. gadam.

J. Maizītes galvenie pētījumi zinātnē bija saistīti ar terpēniem un to atvasinājumiem, kā arī vietējo ārstniecības augu (īpaši paparžu), zāļlīdzekļu gatavošana un izmantošana, farmācijas vēsture, un likumdošana. Pētījumu rezultātā publicēti ap 100 zinātnisko darbu. Latvijas farmakopejas sastādīšanu var uzskatīt par J. Maizītes nozīmīgāko ieguldījumu farmācijā, tam viņš bija veltījis savas dzīves labākos gadus.⁴ Latvijas farmakopeja – visu ārstniecības līdzekļu aprakstu sakopojums ar norādījumiem par zāļu vielu izgatavošanu, uzglabāšanu un izsniegšanu tika izdots 1940. gadā. Viņš sarakstīja vairākas nodaļas, 157 rakstus un bija Latvijas farmakopejas galvenais redaktors.⁵ Padomju varai nostiprinoties pēc Otrā pasaules kara teju visas grāmatas, kas bija pieejamas bibliotēkās, tika cenzētas: iznīcinātas vai iekļautas īpašos fondos, kuriem varēja piekļūt tikai ar speciālām atļaujām. Latvijas Universitātes Bibliotēkā esošais “Latvijas farmakopejas” eksemplārs arī iespējams tika šādā veidā cenzēts, jo no vāka izgriezts Latvijas Republikas ģerbonis un izplēsta izdevuma daļa “Priekšvārdi”.

Savukārt, Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumā esošais izdevuma “Latvijas farmakopejas” eksemplārs ir palicis neskarts un ikviens interesents var iepazīties ar izdevuma priekšvārdā sniegto informāciju par apjomīgā darba autoriem.

J. Maizīte izveidoja arī pirmo un Latvijā pagaidām vienīgo mācību līdzekli latviešu valodā “Ievads praktiskajā farmācijā” (1946.).

J. Maizītes lolojums bija viņa izveidotais Latvijas farmācijas vēstures muzejs. Visā mūža laikā zinātnieks savāca plašu Baltijas aptieku vēstures eksponātu kolekciju, vairāk nekā 2000 vienību un 1937. gada 10. novembrī dibināja Latvijas farmācijas vēstures muzeju. Muzejs atradās Farmācijas ķīmijas katedrā Baznīcas ielā 5 un 1940. gada 8. maijā tika iekļauts Latvijas Universitātes palīginstitūtu skaitā. Muzejā ir plašākā un ievērojamākā farmācijas vēstures priekšmetu kolekcija Baltijā. Tajā bija daudz senatnīgu aptiekas piederumu, trauku, instrumentu. J. Maizītes Latvijas farmācijas vēstures muzejs ir iekļauts Latvijas Medicīnas vēstures muzeja kolekcijas sastāvā.

J. Maizīte bija ļoti aktīvs sabiedrisks darbinieks: Veselības padomes loceklis pie Tautas labklājības ministrijas, un līdzstrādnieks Latviešu konversācijas vārdnīcā, piedalījās pirmā Latvijas farmācijas likuma izstrādāšanā, bija Latvijas Ķīmijas biedrības un Latvijas Farmaceitu biedrības valdes loceklis, kā arī biedrības pārstāvis Starptautiskā farmaceitu savienībā un Starptautiskā Eiropas ārstniecības augu organizācijā, "Bulletin de la Fēdēration internationale pharmaceutique" Latvijas līdzstrādnieks.

Farmācijas aprindās J. Maizītei bija starptautiskas autoritātes loma. Antverpenes Farmeceitu biedrība viņu ievēlēja par goda locekli. J. Maizīte 1934. gadā Bāzelē piedalījās 1. Starptautiskajā farmācijas vēstures kongresā. Par izcilajiem sasniegumiem zinātnē un aktīvu starptautisko sadarbību J. Maizīte saņēma vairākus nozīmīgus apbalvojumus, to skaitā 1928. gadā Francijas apbalvojumu "Officier d’Academie" un 1936. gadā Krišjāņa Barona prēmiju par darbu “Par Latvijas skuju eļļām”. J. Maizīte bija viens no Latvijas Farmaceitu biedrības dibinātājiem un tās goda biedrs. J. Maizītes milzīgās darba spējas un savas dzīves veltījumu zinātnei spilgti raksturo viņa dēls, ārsts, Latvijas Ārstu biedrības goda biedrs V. Maizīte (1921–2002): “Vistuvākais man bija profesors Jānis Maizīte, jo es biju viņa vienīgais dēls. Savu dzīvi viņš veltīja zinātnei, mājās iegriežoties uz ēdienreizēm un pārgulēt. (..) Profesors sevi nežēloja, nepildīja ārstu priekšrakstus. Tāpēc, kā arī zāļu trūkuma dēļ, viņš pāragri nomira 66 gadu vecumā, par ko uzzināju četrus gadus vēlāk.”

Akadēmiķis J. Stradiņš, norādot J. Maizītes ieguldījumu farmācijas attīstībā uzver: “Profesors Jānis Maizīte bija augsta līmeņa farmaceits, zinātnisku rakstu un monogrāfiju autors, taču pirmām kārtām viņš bija farmācijas zinātnes organizators Latvijā, farmācijas disciplīnu mācībspēks un vairāku farmaceitu paaudžu audzinātājs. Aplūkojot J. Maizītes personisko veikumu Latvijas farmācijas zinātnes attīstībā, saskatāmi vairāki momenti, kuru vidū gribētos uzsvērt daudzpusīgo pieeju zinātnisko un praktisko problēmu risināšanai, aktīvu reakciju uz attiecīgā vēstures posma prasībām, plašo sadarbību ar zinātnes centriem iekšzemē un ārzemēs, uzticību vēsturei un tradīcijām jauno speciālistu audzināšanā.”

J. Maizīte mira 1950. gada 14. februārī un tika apbedīts Meža kapos Rīgā.

¹Tooms V. Maizīte Jānis : [biogrāfija] //  Vidusvidzemnieku biogrāfiskā vārdnīca / V. Tooms. - Cēsis : Kultūras biedrība Harmonija, 2003. - 222.lpp.

²Eniņš A. Lettgallias filistri - farmaceiti akadēmiskajā un zinātniskajā darbā / A.Eniņš - (Lettgallias loma farmācijā) // Studentu korporācija Lettgallia : pirmie 100 gadi : 1899-1999 / [atbildīgais redaktors Zigmārs Kristsons]. - [Rīga] : Studentu korporācija Lettgallia, 2007. - 159.lpp.

³Lettgallias filistru likteņi komunistu režīmā Latvijā : [par korporācijas Lettgallia darbību] -    Lit.: 136.lpp. //  Studentu korporācija Lettgallia : pirmie 100 gadi : 1899-1999 / [atbildīgais redaktors Zigmārs Kristsons]. - [Rīga] : Studentu korporācija Lettgallia, 2007. - 131.lpp. : fotogr.

⁴Stradiņš J. Jānis Maizīte un viņa ieguldījums Latvijas farmācijas attīstībā / J.Stradiņš, V.Jaunsila, M.Šimanska // No Grindeļa līdz mūsdienām : apceres par farmācijas tradīcijām un jaunu ārstniecības preperātu meklējumiem Latvijā profesora Jāņa Stradiņa sakārtojumā. - Rīga : Nordik, 1996. - 108.-117.lpp.

⁵Eniņš A. Lettgallias filistri - farmaceiti akadēmiskajā un zinātniskajā darbā / A.Eniņš - (Lettgallias loma farmācijā) // Studentu korporācija Lettgallia : pirmie 100 gadi : 1899-1999 / [atbildīgais redaktors Zigmārs Kristsons]. - [Rīga] : Studentu korporācija Lettgallia, 2007. - 159.lpp.