Akadēmiskais centrs
IMANUELS BENCINGERS (1865 - 1935)
I. Bencingers (Immanuel Gustav Adolf Benzinger) dzimis 1865. gada 21. februārī Štutgartē, Vācijā, Evaņģēliskā meiteņu institūta rektora Michaela Bencingera ģimenē. Sekojot tēva pēdās, studējis teoloģiju Tībingenā (1883-1888), iegūstot Lic. theol. un Dr. Phil. grādu un spēcīgi iespaidojoties no saviem skolotājiem - semītu filologa A. Socina un Vecās Derības pētnieka E. Kauča, kas ietekmēja viņa turpmāko interesi. No 1888. līdz 1898. gadam darbojies kā skolotājs Virtembergā, bijis kādu laiku arī repetitors Tīgingenas Evaņģēliski teoloģiskajā seminārā, mācītājs Neienštatē 1894. gadā. 1898. gadā habilitējies Berlīnes Universitātē pie Vecās Derības katedras, no 1898. līdz 1901. gadam pasniedza tajā Bībeles studijas.
I. Bencingera karjerā nozīmīgs pavērsiens bija sadarbība ar K. Bedekera izdevniecību. 1890. gadā Bedekera izdevniecība finansēja I. Bencingeram pētniecības ceļojumu uz A. Socina darba pamata veidoto Palestīnas un Sīrijas ceļvežu informācijas atjaunināšanai. Pēc atgriešanās viņš strādāja pie materiāla, un kopš 1891. gada regulāri tika publicēti atjaunotie izdevumi, papildināti ar jaunākajiem pētījumiem. Šie "Baedecker Guide" ceļvežu sējumi tika augsti vērtēti to vēsturiskās un topogrāfiskās precizitātes dēļ un ievērojami cēla I. Bencingera prestižu speciālistu aprindās kā Vecās Derības vietu un vēstures pazinējam papildus jau sarakstītajām grāmatām, piemēram, "Hebräische Archäologie", kas ir viņa visapjomīgākais darbs (1894-1927). Palestīnas senatnes pētījumos I. Bencingers sadarbojās ar Vācu Austrumzemju biedrību (Deutsche Morgenländische Gesellschaft) un Vācu Palestīnas pētīšanas biedrību (Deutscher Palästinaverein), kur ieņēma vadošus amatus.
1902. gadā viņš devās cauri Ēģiptei uz Jeruzalemi, lai mācītu vācu ebreju pašpalīdzības biedrību un kristiešu iestāžu skolās. No 1902. līdz 1912. gadam I. Bencingers bija Ezras biedrības skolas direktors Jeruzalemē, kā arī no 1906. gada Nīderlandes vicekonsuls, bet sievas veselībai Palestīnas klimats izrādījās kaitīgs. 1912. gadā viņš pārcēlās uz Kanādu, un tika pieņemts klasiskās filoloģijas profesora amatā Toronto universitātē, taču 1915. gadā nācās no turienes aiziet sakarā ar I Pasaules kara izsaukto naidīgo attieksmi pret vāciešiem. Amerikas Savienotās Valstis bija tolerantākas, un I. Bencingeram bija iespēja no 1915. līdz 1919. gadam strādāt Meadvilles teoloģiskajā skolā, Pensilvānijas štatā, un laika posmā no 1919. līdz 1920. gadam - Vagnera koledžā, Ņujorkā.
Atgriezies Vācijā, viņš neilgu laiku strādāja Tībingenes universitātes bibliotēkā. 1921. gadā Latvijas Augstskola uzaicināja I. Bencingeru par Vecās Derības reliģijas vēstures profesoru, un Latvijas Universitātē viņš darbojās no 1921. gada 1. jūlija līdz savai nāvei 1935. gada 12. martā.
Latvijas Universitātē prof. I. Bencingers lasīja lekcijas Israēļa reliģijas vēsturē, Israēļa tautas vēsturē, Israēļa literatūras vēsturē, Vecās Derības eksegēzēs, kā arī lekcijas vispārīgajā reliģiju vēsturē un Austrumu vēsturē Filoloģijas un filozofijas fakultātē.
Kā vienam no pirmajiem viņam tika piešķirts Latvijas Universitātes goda doktora nosaukums - "par nopelniem Palestīnas un Sīrijas archeoloģijā un darbiem Vecās Derības literarkritikā" 1924.gadā.
1923. gadā prof. I. Bencingeru iecēla par 1920. gadā Latvijas Augstskolā izveidotās Centrālās bibliotēkas (tolaik pārzinis prof. E. Lejnieks) tehnisko vadītāju jeb tehnisko direktoru. Viņš pildīja arī bibliotekāra pienākumus, daudz gādāja par akadēmiskās literatūras nodrošinājumu studijām, krājuma katalogu sastādīšanu, bibliotēkai piemērotām telpām līdz pat 1930. gadam. 1928. gadā viņš uzņēmās arī Teoloģijas fakultātes bibliotēkas pārziņa pienākumus paralēli akadēmiskajam darbam fakultātē un darbībai Centrālās bibliotēkas Komisijā. Prof. I. Bencingers pārzināja arī 1928./29. akadēmiskajā gadā izveidoto Teoloģijas fakultātes Reliģijvēsturisko muzeju, kam tika dāvinājis vairākas bilžu kolekcijas, 358 oriģinālfotogrāfijas un 28 Palestīnas kultūras vēstures priekšmetus.
Pēc prof. I. Bencingera nāves Latvijas Universitāte 1935. gada 21. maijā pieņēma lēmumu iegādāties savā īpašumā viņa privātbibliotēku. Tās saturs nodrošināja profesora lasītajos kursos izmantojamās tematiskās literatūras un tālākas pētniecības vajadzības. Sākotnēji privātbibliotēka pārsniedza 1300 sējumu apjomu, bet padomju varas gados šo kolekciju skāra ateistiskās ideoloģijas nelabvēlīgā attieksme un šobrīd saglabājusies vairs tikai puse - 670 nosaukumu grāmatas ar titullapā iespiestu zīmogu "Prof. I. Bencingera bibliotēka".
Šajā vēsturiskajā krājumā visplašāk pārstāvēti 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta pirmo desmitgažu izdevumi par reliģijas vēsturi, literatūra par Veco Derību, vēsturiski materiāli par Svēto Zemi saistībā ar trim lielākajām reliģijām - kristietību, jūdaismu un islāmu, arheoloģiski pētījumi par Palestīnu, Izraēlu, Sīriju u.c. šī reģiona teritorijām, kā arī seno Ēģipti, Babiloniju un Feniķiju. Iekļauti arī jau pieminētie Bedekera ceļveži un plaša ceļojumu literatūra par attiecīgo reģionu, kultūrvēsturiski pētījumi. Krājumā atrodami arī paša I. Bencingera darbi un vācu, angļu, franču, zviedru valodās izdotas grāmatas par Bībeles arheoloģiju, Bībeles ģeogrāfiju, Seno Austrumu civilizāciju, kara tematiku Tuvajos un Vidējos Austrumos kopš bibliskajiem laikiem, arī atsevišķi izdevumi par medicīnu un mūziku Vecajā Derībā, laika skaitīšanu un maģisko matemātiku u.tml. Saglabājušies daudzi mācību līdzekļi valodu apgūšanai - ebreju, arābu, sīriešu, etiopiešu, aramiešu, akadiešu, dažādu rakstību paraugi.